Kā jau minēju iepriekš, dažādas kultūras skulptūras ir pilsētas vizītkarte, jo tas ir viens no elementiem, ko redz tūristi, ceļojot pa mūsu valsti. Un šī vizītkarte bieži vien ir ļoti savdabīga, kas liecina par to, cik plaša ir mūsdienu mākslinieku iztēle un rezultātā arī visa kultūra.

Radošie cilvēki redz apkārtējo pasauli citādi un par to liecina viņu darbu rezultāti. Bieži vien par kādas skulptūras izstādīšanas cēloni kļūst svētki vai citi sabiedrībai svarīgie notikumi. Piemēram, Rīga 2014. gada bija Eiropas kultūras galvaspilsēta un tas deva iespēju daudziem māksliniekiem izpausties, veidojot un prezentējot savus darbus – kultūras pieminekļus. Rezultātā, atbraucot uz Rīgu, tā bija pilna ar dažādām neparastam skulptūrām, kas rotāja pilsētu no visām pusēm. Bija jūtama svētku atmosfēra, kas liecina par to, ka dažreiz līdzīgiem kultūras pieminekļiem ir tīri dekoratīva funkcija, kas vienkārši uzlabo pilsētas iedzīvotāju garastāvokli. 

Par vienu no tādiem kultūras “brīnumiem” kļuva Pieminekļu kari – provocējoša instalācija, kuru autors ir mākslinieks Aigars Bikše. Un viņa galvenā ideja bija parādīt kultūras daudzveidību, kura ir tik ļoti pamanāma Latvijas galvaspilsētā. Rīga jau sen kļūst par kultūru un vēsturisko pastāvīgo pārmaiņu vietu un tas bija viens no veidiem runāt par Latvijas identitātes un latvisko vērtību saglabāšanu. Pēdējā laikā Latvijas kultūrā integrējas arī citas kultūras, kas lielā vai mazā mērā ietekmē mūsu pastāvošo kultūru un ļoti daudzi pievērš uzmanību šai tendencei. Projekts Pieminekļu kari simbolizēja četru kultūru – Vācijas, Polijas, Krievijas, Polijas ieplūdi Latvijā. Tika iekārtoti speciāli podesti, uz kuriem bija izvietotas Madonna uz mēness sirpja, 1902. gadā veidotā skulptūra Vilhelms I (autors Kārlis Ludvigs Mencelis), Gustava Kluča Visu zemju proletārieši, savienojieties! (1922) un nezināma autora darbs – Lelle Bārbija. Pie tam, visas bija apģērbtas attiecīgas valsts nacionālajā tērpā. skulptura

Un tādu piemēru ir ļoti daudz, jo mūsdienu māksliniekiem nav iztēles robežu. Viņi nebaidās būt provocējoši, ar prieku eksperimentē un realizē pat ļoti drosmīgas idejas. Tā ka kultūra ir subjektīva, tad nevarētu teikt, ka šie eksperimenti uzreiz gūst atziņu. Ir gan veiksmīgi projekti, gan ne visai, bet nemainīga paliek kultūras attīstība, kas manuprāt, ir ļoti svarīga katrai valstij.

Līdzīgiem kultūras pieminekļiem var būt arī noteikts mērķis. Piemēram, atgriežoties pie jau minēta Putuplasta rukša, tad skulptūras mērķis bija parādīt Rīgas domes izšķērdīgo attieksmi pret naudu. Protams, kā jau minēju, līdzīgo pieminekļu uzdevums ir ne tikai kaut ko simbolizēt. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka tie spēj rotāt jebkuru pilsētu, uzreiz padarot  to interesantāku, kas ir īpaši svarīgi, pievēršoties tūrisma attīstībai. Vēl viena priekšrocība līdzīgiem kultūras objektiem – to praktiskums.

Kā piemēru atcerējos luksoforu koku Lielbritānijā, ko izveidoja Pjērs Vivans. “Koks” sastāv no 75 luksoforiem un ir 8 metru garš, kuru izvietoja vienā no Lielbritānijas pilsētu krustceļiem. Kā liecina prakse, tā saucamajam kokam ir ne tikai estētiska nozīme, bet arī ļoti praktiskā un svarīga – pirmo reizi ieraugot tādu “luksoforu”, vadītāji uzreiz samazina braukšanas ātrumu, kas ir ļoti svarīgi priekš ļoti ātras lielo pilsētu dzīves. Kultūras piemineklis tika uzstādīts 1999. gadā un kopš tā laika kļuvis par ļoti iecienīto pilsētas objektu, kurš ir pamanāms arī naktī, gaiši spīdot.

Ceļojot pa vairākām valstīm un pilsētām, arhitektūras un kultūras elementi ir tie, kam tiek pievērsta uzmanība pirmām kārtām, tas, kas paliek atmiņā. Neviens taču neinteresējas uzreiz par politisko vai ekonomisko stāvokli pilsētā, jo pirmais priekšstats veidojas tieši no pilsētas “ārēja” izskata, tāpēc manuprāt ir ļoti svarīgi attīstīt kultūras nozari katrā pilsētā, dodot iespēju visiem radošiem cilvēkiem izpaust savu radošo potenciālu.